Rakstnieka portrets

Kādu laiciņu iepriekš manās rokās nonāca Gundegas Repšes grāmata „Rakstnieki ir”, kurā tikušas apkopotas četrpadsmit intervijas ar mūsdienu latviešu rakstniekiem. Tajā viņi spriedelē par Latvijas valsts stūrakmeņiem, par pēdējos divdesmit neatkarības gados padarīto, par „tumsonības” laikmetu, kas valda apkārt u.c. allaž aktuālām problēmām. Lasītājs var izlasīt visas šīs intervijas un salīdzināt rakstnieku viedokļus. Katrā ziņā, derīga lasāmviela, pat teikšu, ka nedaudz sarežģīta priekš mana šaurā redzesloka, lai saprastu visas diskusijas. Tomēr noteikti iesaku, ja vēl kādu interesē izprast, kāds tad izskatās mūsdienu latviešu rakstnieks…
Yup! Tieši tamdēļ grāmata visvairāk mani aizrāva – jo tā ļāva ieskicēt mūsdienu latviešu rakstnieka portretu. Līdz ar šo portretu es izvilku, savuprāt, spilgtākos un interesantākos rakstnieku citātus, kuri ļāva ieskicēt rakstnieka personību, viņa būtību šajā pasaulē un arī redzējumu pret nākotni.

Kāds ir mūsdienu latviešu rakstnieks?

Māris Bērziņš

Domāju, ka tagad labāk izprotu rakstnieku vajadzības, sāpes un priekus. Bet tas jau ir neizbēgami, ja pats ar to visu saskaries, esi iekšā. Kādi mēs esam? Jūtīgi, egocentriski, līdzjūtīgi, viegli ievainojami, introverti, nenovīdīgi, dāsni, asprātīgi – visādi un dažādi, kas dara šo vidi patīkami raibu un neviennozīmīgi uztveramu. Grūti sevi novērtēt, bet ir aizdomas, ka, nodarbojoties ar literatūru, manī pašā vairāk ir attīstījušās vismaz divas pretrunīgas īpašības – labāk izprotu citus un vienlaikus ātrāk apvainojos. Man patīk Jungs, jo viņš ļoti labi izskaidro un attaisno mākslinieku trūkumus – radošā darbība paņemt tik daudz enerģijas, ka labajām cilvēciskajām īpašībām neatliek spēka, lai tās pilnvērtīgi attīstītos. (Smejas.) Bet savs patiesības grauds tur ir, un, to apzinoties, vairs tik ļoti neuztraucies par kādu dīvainu gājienu no kolēģu puses. Dažādi dzīves paradoksi daudz spilgtāk izpaužas tieši mākslinieku, tai skaitā rakstnieku, vidē – piemēram, līdzjūtība un egoisms iet roku rokā un nekādas vainas.

Liāna Langa

Rakstnieka atbildība ir pētīt un pazīt dzīvi, nelolot ilūzijas, daudz ceļot, uzturēt sevī jūtīgumu, atbalsot realitāti, rakstīt cik vien labi iespējams un brīžos, kad nav īsti ko teikt – klusēt. Mani visvairāk saista literatūra, kura piedāvā kaut kādas idejas vai jaunus skatu leņķus, vai, teiksim, valodu. Laba literatūra vienmēr to piedāvā. Vienmēr. Bet vislielākā rakstnieka atbildība ir – domāt.

Arno Jundze

Man ir sarežģītas attiecības ar literatūru. Rakstu bērnu grāmatas, sāku nopietnākus tekstus, kurus nekad nepabeidzu, cīnos ap romānu, stāstu kaudzīte mētājas, bet ilgu laiku… Nu, kā lai pasaka, paškritika un godkāres trūkums vienlaikus. Neredzu mērķi. Izdevēji te reizēm zvana un pat kaunina – dod! Kāda jēga? Nu, uzrakstīšu, nu izdošu? Visa tā diedelēšana – atbalstīs fonds vai neatbalstīs… Man ir kauns iet izstieptu roku. Tas ir kā tādam puikam – iedos konču vai neiedos? Novērtēs vai pateiks – sūds. Kaut kā nenopietni. Turklāt zinu, ja viss notiks, zaudēšu pamatīgu naudu, laiku, nervus… Lai pēc tam kāda kompleksu mākta filfaksa čiksa paziņotu – viņš, sasodīts, neattaisnoja manas cerības. Es taču netaisos viņu precēt, pat gulēt ar viņu negribu, kaut piemaksā. Ja nepatīk, lai nelasa! Kāda jēga no visa tā?

…

Man šķiet, ja rakstnieks būtu taisns kā kuģa masts, viņa darbi maz kuru interesētu. Diemžēl! Ja zemapziņā nesaimnieko velniņi, diezin, vai rodas vēlme jel ko rakstīt. Tie, kas rada mākslu, katrs savā ziņā ir uz robežas. Vienmēr apbrīnoju Edgaru Po, ģēniju, kurš iedevis mūsdienu pasaules kultūrai vairāk nekā visa Austrumeiropa, kopā ņemta. Mani fascinē viņa personības drāma – bailes sajukt prātā kā mātei, fobijas, kaislības.

Guntis Berelis

Man jau no sākta gala ir bijusi uzmācīga ideja – jebkuram rakstniekam obligāti nepieciešams „klostera periods”: viņš ieslēdzas savā cellē, logi, durvis ciet, viņš ir aci pret aci ar sevi un saviem topošajiem tekstiem – un štrunts, ka nekas jēdzīgs neuzrakstās, bet tas iniciācijas rituāls, kurā daudz kas kļūst skaidrāks par sevi un rakstīšanu, ir jāiziet. Nezinu, cik šī doma ir greiza vai pareiza un cik lielā mērā attiecināma uz jebkuru rakstītāju, bet, pieļauju, profesionāļu deficīts kaut kādā mērā izvedināms tieši no tā, ka normāls divdesmitgadnieks vienkārši nevar atļauties šo „klostera periodu”, tādas padarīšanas prasa pārāk lielus līdzekļus.

…

Nu gan iebrauci auzās ar saviem jautājumiem. Pirmkārt, nevis man vienalga, rakstnieks ir maita vai nē, bet rakstnieks ir maita pēc definīcijas, citādi viņš nav rakstnieks, bet labs cilvēks. Vai tad tu neesi maita?

Kāpēc ir nepieciešama literatūra un tās rakstnieki?

Liāna Langa

Viens no mākslas, literatūras uzdevumiem ir kopt un uzturēt mūsos jūtīgumu, spēju atbalsot un atsaukties, piešķirt platformu domāšanas procesam. Vēsture ir pierādījums tam, ka kultūras pieejamības vienmēr ir bijis par maz. Tātad māksla ir savdabīga, nemitīga cīņa un vispirms jau – rakstniekā pašā.

Inga Gaile

Tavu jautājumu sakarā un sakarā ar to, ka man visu laiku ir sev jāatrod tā atbilde, kāpēc vispār rakstīt, es domāju un izdomāju, ka literatūras un mākslas funkcija vispār ir padarīt cilvēku labāku. Vismaz mēģināt.

…

Laba literatūra maina dzīvi jebkurā gadsimtā. Literatūras uzdevums ir padarīt cilvēku labāku, drosmīgāku nevis ar pamācībām vai ilūzijām, bet ar rakstnieka drosmi un spēju pēc iespējās godīgāk, spēcīgā formā atklāt savus pārdzīvojumus, novērojumus un uzskatus. Forma var arī būt fantastikas romāns vai pasaka. Ai, cik grūti pateikt. Man liekas, ka es te skanu kā tāds vecs zvans. Trrr trrr trrr ētikas normas… padarīt cilvēku labāku… Bet zini, es tā domāju! Taču tas nav atraujams no formas. Manuprāt, lielisks saturs sliktā formā nepadarīs cilvēku labāku. Varbūt tieši otrādi – ieslēgs viņu vēl uz pāris gadiem ilūziju samsarā.

…

Cilvēkiem šī ir vienīgā dzīve, un viņi negrib to veltīt ciešanu izrunāšanai un sevis meklējumiem. Viņi grib panākumus – materiālus, sasniegt pēc iespējas vairāk karjerā, nodrošināt pēc iespējas labāk savus bērnus, kas pēc tam atkal turpinās to pašu panākumu virkni. Es domāju, ka tomēr ir arī cita veida panākumi – piemēram, piedošana, izlīgšana ar saviem pagātnes nodarījumiem vai patiesa piedošana pāridarītājiem, emocionāla inteliģence (dvēsele), patiesi tuvas attiecības ar cilvēkiem, ticība, baiļu pārvarēšana.

Popularitāte un panākumi jau nesniedz gandarījumu mums pašiem, tie sniedz gandarījumu mūsu vecākiem, vai, drīzāk, tas ir tas, ko mēs iedomājamies, ka mums ir jādabū, lai vecāki ar mums lepotos. Es cenšos pieaugt, un man arvien svarīgāka ir mana un citu savdabība un unikalitāte.

 

Skatoties horizontā…

Agnese Krivade

Es no latviešu literatūras nākotnē gaidu vairāk krutuma, dziļuma un spēka. Mēs joprojām daudz vairāk rakstām par izjūtām nekā par idejām un vienā brīdī noriebjas to lasīt, lai arī rakstām skaisti. Bet mani tagad interesē lasīt kaut ko tādu, par ko var domāt, kas nav viss izjūtu notašķīts.

Guntis Berelis

Redzēt vēl neredzu [latviešu literatūrā tīrus avotus, kas varbūt vēl nemaz nav izlauzušies virszemē], bet tie nekur nepaliks – parādīsies pēc trim līdz pieciem gadiem, bet pēc astoņiem, desmit gadiem būs skaidrs, ka tā nav tikai ilūzija. Visa līdzšinējā latviešu literatūras vēsture liecina, ka radikālas pārmaiņas notiek reizi gadsimta ceturksnī – ja patīk, to var dēvēt par lūzumu vai par paaudžu maiņu, grāmatā „Neēd šo ābolu. Tas ir mākslas darbs”, kurā par šīm lietām daudz domāts, es to dēvēju par literāro paradigmu maiņu, bet tas jau nav no svara. Iepriekšējais lūzums, kurā mēs abi kaut kādā mērā bijām piedalīgi, bija astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā un vēl drusku vēlāk, nākamais būs ap 2015. gadu. Patlaban visa letiņu literatūra dzīvo uz vecajiem taukiem, arī tie retie jaunie autori, kas palaikam parādās. Bet „principāli cits laikmets” – tā ir spēle ar vārdiem.

Māris Bērziņš

Ar to gribu sacīt, ka attīstība ir neizbēgama jebkuram un perspektīvā vajag raudzīties ar optimismu. Beigu galā, nāve izglābs visus, arī Latvijas kultūru. Vienīgais, ka mirt jau vēl negribas.